Vienas pīles aknas un sirds var izglābt visu galaktiku

Ja reiz, tad reiz – vēlreiz izteikšos par homeopātiju, šoreiz – homeopātiskajiem šķaidījumiem.

Tātad, ražojot homeopātisko līdzekli, izmanto šķaidīšanu un kratīšanu. Sākotnējo izejvielu (piemēram, bites ekstraktu ūdenī), atšķaida 10 reizes (ja seko tā saucamajai D skalai), vai 100 reizes (ja seko tā saucamajai C skalai). Un labi sakrata. Un tad var turpināt – atšķaidīt un sakratīt.

Iegūto šķīdumu atkal atšķaida 10 reizes. Un atkal labi sakrata. Homeopāti tic, ka labi sakratot, vajadzīgā preparāta molekulas sitas pret ūdens molekulām, un atstāj nospiedumus ūdens “struktūrās”. Par manām domām, vai tīrs ūdens ilgstoši spēj saglabāt struktūras, varat lasīt manā iepriekšējā ierakstā (ja slinkums lasīt – īsumā – ūdens neko neatceras).

Bet, varbūt pietiek pat ar vienu vielas molekulu, lai aktivizētu ūdens šķīdumu?

Piemēram, iedomājieties sāls šķīdumu, ko iesaka lieto ar potenci 30 C vai vairāk, Natrum Muriaticum 

Diemžēl nezinu, kāds ir sākotnējais sāls šķīdums, no kura sāk gatavot šo līdzekli. Tāpēc pieņemšu, ka sākotnēji izmanto 1 g sāls uz 9 g ūdens (un tā ir maksimālā iespējamā koncentrācija) – un tā iegūst vienu 1D.

Sāls molmasa ir 58 g /mol, un vienā molā ir 6 × 10²³ molekulu, sanāk, ka sākonējā sāls šķīdumā, kas sver 10 g, mums ir aptuveni 1× 10²² sāls molekulas. Un aptuveni 3,34×10²² ūdens molekulu, bet tam nav nozīmes, jo tās mēs vienmēr pieliesim klāt.

Man iepatikās un pārtaisīju uzskatāmu tabuliņu no vikipēdijas 

Molekula ir vielas mazākā daļiņa, tā tik vienkārši nedalās (ja to sadala, tad tā jau ir cita viela). Un, turpinot šķaidīšanu un sadalot šķīdumu pa traukiem (jo mums, gluži vienkārši, neviens nedos vilciena cisternas, kurās laistīties), mums būs brīdis, kad pudelītē ielietajā šķīdumā būs tikai viena molekula.

Bet, turpinot šķaidīšanu, molekulas tomēr nesaskaldīsim – tas nozīmē, ka šķīdumā ar potenci 12 C tikai katrā desmitajā pudelītē būs viena sāls molekula.

Bet sāls šķīdumus ar nosaukumu Natrium Muriaticum iesaka lietot ar potenci 30 C- nu, rēķiniet paši, cik liela varbūtība, ka jūsu pirktajā pudelītē būs kaut viena sāls molekula.

Slaveno preparātu Oscillococcinum, ko iegūst no pīļu aknu un sirds ekstrakta, lieto tādā atšķaidījumā, ka viens grams preparāta (kā to pārdod plastmasas trauciņos) satur 1×10⁻⁴⁰⁰ g ekstrakta. Lai iegūtu šo ekstraktu, vienā litrā tīra ūdens 40 dienas nostāvina 35 gramus pīles aknu un 15 gramus pīles sirds (varat tikai iedomāties, kas par brāgu!). Un tad šķaida, šķaida, šķaida ….

Sāls molekula ir vienkāršs gadījums, bet pīļu aknu un sirds ekstrakts ir dažādu vielu maisījums (sāļi, cukuri, fenoli un citi spirti, organiskās skābes, tauki, skābes, amīni un daudzas citas organiskas vielas, kas ir daudz lielākas kā viena sāls molekula). Pat, ja tās molekulas pie kratīšanas rūpīgi ievēro savas proporcijas un saķēdējas rociņās, pēc atšķaidīšanas un saliešanas “pa traukiem” kaut kādā brīdī katrā pudelītē paliks kāda atsevišķas vielas molekula. Kā tās sadalīsies, un kāpēc katrā nākošajā pudelītē iegūtais preparāts nebūs atšķirīgs, ir mistika.

Un, skaidrs, ka jau sasniedzot atšķaidījumu 12 C, jums preparātā diez vai būs kaut viena no pīļu ekstrakta dažādo vielu molekulām, bet 200 C – aizmirstiet par cerību.

Bet labā ziņa ir tā, ka ar 1 g ekstrakta, kas iegūts no pīļu aknu un sirds gabaliņa, jums, un ne tikai jums, pietiks ilgam laikam: no tā jūs variet iegūt 10⁴⁰⁰g jeb 10³⁹⁴t homeopātisko graudiņu. Pat, ja katram cilvēkam piešķirsiet vienu tonnu Oscillococcinum visam viņa turpmākajam mūžam, ar to, ko ieguvāt no 1 g pīļu aknu un sirds ekstrakta, jūs varēsiet aplaimot visas Zemes iedzīvotājus, un sākt eksportu uz citām galaktikām. Varbūt pat pati pīle paliks dzīva, ja nokniebsiet no viņas aknas un sirds pavisam mazu gabaliņu (mikrogramu), ar ko teorētiski vēl aizvien pietiktu visai cilvēcei un starpgalaktiku tirdzniecībai.

(P.S. Kad Hānemanis izgudroja homeopātiju, nebija īsti zināms par molekulām, un šķita, ka vielu var dalīt bezgalīgi. Tāpēc, loģiski, viņam neviens šādus jautājumus neuzdeva).

Par ko patiesībā ir stāsts: homeopātija ir mistika. Un tas, ka tā strādā, ir mūsu ticība mistiskajam. Manuprāt, īstā zinātne, kas to var pētīt, ir psiholoģija, nevis ķīmija.

Vai tas nozīmē, ka no homeopātijas jāatsakās? Domāju, ka nē, ja spējam pieņemt patiesību, ka arī placebo ir lielisks ārstniecības līdzeklis. Ja homeopāts ir mediķis, kas spēj atšķirt, kuru kaiti ķermenis uzveiks paša spēkiem, bet kuros gadījumos jāiedarbina artilērija un jāsūta pie kolēģiem, un piedevām, orientējas psihosomatikā -lieliski. Ja viņš izraksta bērniem homeopātiskās zāles – tieši tāpat, kā manam bērnam plāksteris nožāvē asaras un noņem sāpes, arī mammas rokas doti pilieniņi ārstē. Ja satrauktai grūtniecei viņas pieprasīto (un gluži lieko) polivitamīnu vietā izraksta homeopātisku palīglīdzeklīti? Jo, ja ārsts neizrakstīs neko, varbūt par viņu padomās, ka “slikts” ārsts.

Bet vai ir vērts aptiekā pirkt Oscillococcinum? Nu, uz to atbildat paši 😀

Pielabots 14.01.2017. Lai gan, jo vairāk par to lasu, jo vairāk aizdomājos – ticība homeopātijai nostiprina nezinātnisko domāšanu. Kamēr atsevišķi cilvēki to izmanto savā dzīvē – labi, respektējam izvēles brīvību, bet problēma, ja tas parādās valsts politikā un naudas trūkuma apstākļos onkoloģiskiem slimniekiem pārbaudīti iedarbīgu preparātu vietā apmaksā tīru ūdeni, svētītu ar ticību. Ja cilvēkam vajag psiholoģisko atbalstu (ko daudziem, ne tikai onko slimniekam arī vajadzētu), tad tā to arī nosauciet un tā arī apmaksājiet – psihologa konsultācijas.